Nometne "Ābolēni 2020"

Rūta Kārkliņa, 2008. gada otrās nometnes vadītāja, audzinātāja 2020. gada nometnē, nodarbību vadītāja, tolaik Krišjāņa Barona muzeja vadītāja, tāpēc Dainu tēva vārds bieži skan dažādās nodarbībās.

Sīki vilnīši. Sīki vilnīši. Akmentiņu te gandrīz nav. Dažreiz iemirdzas kāds neliels dzintara gabaliņš. 

Nometnē ir klusā stunda. Bērni atpūšas, bet es kopā ar vairāku bērnu mammām sēžu Abragciema kāpās. Cita paklājusi jaku, cita dvieli, domājot par nelielu peldi atelpas brīdī… Jūtu — gribas mazliet parunāties. Mammas. Vecmāmiņas. Es arī — gan viena, gan otra. Arī mans mazdēls tagad guļ (ceru). Mēs esam jau pazīstamas, tādēļ iepazīšanās atkrīt. Arī nežēlojam viena otru. Tepat netālu neliela mājiņa — pie tās piesliets saliekamais krēsls. Nezinu, vai viņam, ratiņu īpašniekam, jau netuvojas trīsdesmit. Blakus manai un mazdēla mājiņai dzīvo skaista meitene. Kad pirmoreiz viņu ieraudzīju un sveicināju pie autobusa, viņa neatbildēja — tikai sirsnīgi pasmaidīja. Atceros: kad ar vecāko mazdēlu braucu uz pirmo nometni, arī viņam reiz bija jāatbild, jābūt meitenes acīm. Bet kā viņa spēlēja klavieres! …Es lūkojos mammās, vecmāmiņās. Zem acīm zilgani loki, elpa pasmaga, kājas sāp, rokas — satūkušas. Smaga tā atbildības nasta. Bet kā viņas tiek galā? Kā?
“Es skaitu minūtes,” viena saka. “Mums lielistabā ir vecmāmiņas pulkstenis.”
“Es saģērbju silti — ziemu vai vasaru — un eju apkārt ezeram. Kad visi piekūst, tad vieglāk aizmigt.”
“Mēs kopā lasām rudens lapas, liekam grāmatās. Ziemā krāsojam pavasara krāsās.”
Kārta pienāk man — ko lai stāstu? Nometnē esmu audzinātāja. Kā nomierinu savējos, ja vajag? Ar kaut ko gardu, ar mieru, ar pieskārienu. Tad skatieni pavēršas uz vienu no mammām — viņa klusē. Viņas puisītis nestaigā. Nemaz.
“Es pārrakstu Bībeli,” viņa saka klusi. “Ar spalvaskātu…”
Vilnīši apskalo kājas. Galvā gadu un stāstu pavedieni savijušies. Un tomēr — iedomājos, kuru lappusi viņa pārraksta?